Uz šo jautājumu gribas atbildēt gluži banāli – vislabāk ziedus. Un ne tikai kā piedevu pie "īstās" dāvanas, bet gan kā pašu galveno uzmanības un sirsnības apliecinājumu. It sevišķi vārda dienās vai dzimšanas dienā lielākā vai mazākā kolektīvā.
Vai gan katrs nav gudrojis un pat izmisīgi lauzījis galvu, kādu dāvanu pirkt tam vai tai, kuriem "visa gana", bet veikalā neko oriģinālu par atbilstošu summu nevar iegādāties. Un gaviļnieks, kas vakarā savu dienu tik un tā svinēs lielākā vai mazākā tuvinieku un draugu pulkā, jau rīta agrumā ņemsies ar cienasta gādāšanu arī kolēģiem, jo ir taču "jāuzstājas"...
Bet nu iedomāsimies citādu ainu. Pusdienu pārtraukumā biedri uzklāj mazu tējas vai kafijas galdu, pasniedz ziedus, un gaviļnieks ir nevis tas, kurš rūpējas, lai visi justos omulīgi, bet gan īstais godināmais, kas pieņem kolektīva uzmanības un sirsnības apliecinājumus. Es zinu, tas neatbilst tradīcijām, bet ja nu pamēģinātu? Turklāt nebūtu arī nevajadzīgas sacensības cienasta rīkošanā un – neslēpsim –pārrunu, kā kurš mielojis...
Bet ja nu tomēr dzimšanas un vārda dienās gribam pasniegt dāvanas, padomāsim par tām laicīgi. Pēdējā brīdī reti kad izdodas atrast ko piemērotu. Ir taču jāapspriežas, kas gaviļniekam sagādātu vislielāko prieku un reizē būtu noderīgs. Un nebūtu par ļaunu pie reizes atcerēties, kas dāvināts iepriekšējos gados, lai mēs pārāk neatkārtotos.
Nav ieteicama pārliecīga intimitāte. Pastāv uzskats, ka cilvēkam no apģērba drīkst dāvināt tikai to, bez kā viņš nav redzēts. Tāpēc veļu, lai cik smalka tā būtu, var dāvināt vienīgi tuvinieki, arī krekli vīriešiem diez vai ir labākā dāvana no kolektīva. Cita lieta – daiļamata meistara darināta josta sievietei, kaklasaite vīrietim (ja viņš tādu valkā), rakstaini cimdi vai arī ādas cimdi (iepriekš painteresējoties, kāds rokai lielums), adīta cepure, šalle.
Bieži tiek izraudzītas smaržas. Tās patiešām var iepriecināt, tikai vajadzētu uzzināt, kādas tieši jubilāre lieto vai labprāt lietotu. Dāvanai var noderēt arī kosmētikas līdzekļi – labs šampūns, krēms, skropstu tuša utt. Tikai nedāvināsim krēmu, uz kura kārbiņas rakstīts "Pret grumbām" vai arī līdzekli pret kāju svīšanu, lai cik noderīgs tas būtu...
Arī rotas ir laba dāvana. Taču, tās pērkot, ir jābūt pilnīgā skaidrībā par sievietes ģērbšanās stilu. Nepavisam ne katrai noderēs tautiskas (visbiežāk tās ir pseidotautiskas) dzintara piespraudes vai gredzeni, kaut arī mēdz teikt, ka "saules akmens" ir mūžīgs un rotas no tā – klasiskas. Dzintara apstrādē ir daudz amatnieciskuma šī vārda sliktākajā nozīmē, bet ar īstu mākslas izpratni apstrādāts dzintars maksā dārgi. Turklāt dzintars piestāv visai ierobežotai krāsu gammai – brūnajiem, medainajiem, dzeltenajiem, zaļganajiem toņiem, un, ja tie nav gaviļnieces garderobē, labāk no dzintara atturēties. Gan jaunām, gan vecām sievietēm, kas aizvien mēdz sekot modei, labāk dāvināt vienkāršas, modes untumiem pakļautas rotas, kas viņām piestāvēs labāk un sagādās vairāk prieka. Tās vislabāk meklēt mākslas salonos.
Un vēl – grāmatas. Īstam grāmatu draugam uzdāvināt to, ko viņam nav laimējies dabūt, nozīmē sagādāt milzīgu prieku, kaut arī grāmata maksātu tikai dažus eiro. Pērkot daiļliteratūru, padomāsim arī, vai grāmatas nosaukumu nevar pārprast: cilvēkam ir vajadzīga izcila humora izjūta, lai ar smaidu aun pateicību pieņemtu, teiksim, Remarka "Laiks dzīvot un laiks mirt" vai Falladas "Cilvēks mirst vientulībā". Un vajadzētu zināt arī grāmatas saturu, lai, to lasot, gaviļniekam nerastos iespaids, ka dāvinātājs viņu gribējis smalkjūtīgi pamācīt.
Dāvanām lieti noder arī fotoalbumi un grāmatas par tēlotāju mākslu vai lietišķo mākslu – gan mūsu pašu, gan ārzemēs izdotās, kuru cena dažkārt ir tik augsta, ka ne katrs tās var atļauties. Un, ja nu gaviļniekam ir interese par daiļajām mākslām, jautājumu var uzskatīt par atrisinātu. Protams, jāzina vēl arī tas, kāds autors vai kāds virziens viņam tuvākais – ja reālistisku gleznu cienītajam uzdāvinās Pikaso gleznu vai zīmējumu albumu vai grāmatu par kubismu, prieka būs maz. Tāpēc, ja īstas skaidrības nav, labāk izraudzīties kaut ko no klasikas – no renesanses vai antīkās mākslas, 19. gadsimta romantiķus vai impresionistus utt.
Saviem tuvākajiem mēdzam dāvināt arī kaut ko no sevis. Lai šis jautājums nepārvērstos par problēmu, prātīgi dara tie, kas iegādājas dāvanas "katram gadījumam", kad tās atrod veikalā paša ciemā vai pilsētā vai kādā tālākā braucienā. Tām nav jābūt nedz īpaši vērtīgām, nedz lielām: kāds glīts dvielītis, galdasega, keramikas trauks, tējkannas paliktnis, adāmadatas, paplāte, glāzes, interesants virtuves piederums utt. Tāds krājums noder arī tad, ja aicinājumu ciemos saņemam negaidīti un pēdējā brīdī. Var arī palūkoties savā pieliekamajā un padomāt, vai tur nav kāds sevišķi gards ievārījums. Burciņai var uzlīmēt krāsainu etiķeti vai arī dekorējot to kā īpaši.
Taču ir arī gadījumi, piemēram, kāzas, kad pieņemts dāvināt ko vērtīgāku. Te dāvanu loks ir diezgan stingri noteikts: gultas veļa, trauki, mākslas priekšmeti, galda piederumi, no tuviniekiem – pat paklāji un mēbeles. Draugi un radi it kā palīdz jaunajam pārim uzsākt dzīvi. Tomēr bieži vien pietrūkst loģikas un sadarbības, kaut gan ielūgumus kāzās izsūta vismaz mēnesi vai divus iepriekš, lai tām varētu pienācīgi sagatavoties. Šajā laikā kādam no jaunā pāra tuviniekiem vai vedējiem, ja tie jau zināmi, vajadzētu būt arī padomdevējiem dāvanu jautājumos, lai kāzinieki nesanestu vairumā servīzes vai gultas veļu visam mūžam. Tuviem cilvēkiem varbūt ir vērts apvienoties un labāk kopā nopirkt vienu vērtīgu un nepieciešamu lietu nekā piecus sīkumus. Protams, ir jāzina, vai jaunie turpmāk dzīvos pie vecākiem vai atsevišķi, kādās telpās, kas viņiem jau ir, kāda būs rocība. Bez šaubām, padomdevējam vajadzīga liela smalkjūtība, lai, par jaunlaulātajiem domājot, neliktu visiem iegrābt makā dziļāk, nekā viņi vēlētos.
Nevajag iedomāties, ka ik dāvanai jābūt tādai, kas paliek par piemiņu līdz mūža galam – tad jau mēs dzīvotu kā muzejā vai ēģiptiešu kapenēs. Ar paliekošu vērtību, kā atmiņai vajadzētu būt tai, ko kolektīvs, draugi vai tuvinieki pasniedz apaļās dzīves vai darba jubilejās (pēdējās gan svin reti, kaut gan ir daudz svarīgāk, cik cilvēks nostrādājis un ko padarījis, nekā aizvadīto mūža gadu skaits, ko dažs un it īpaši daža nemaz negribētu ar gavilēm pieminēt)
