Ir cilvēki, kas ar milzu interesi lasa vielu, ko presē un grāmatās raksta par ģimeni. Viņus vada patiesa vēlēšanās iemācīties sargāt un saglabāt to milzīgo laimi, kas sākusies līdz ar otra cilvēka ienākšanu viņu dzīvē. Ir arī tādi, kas spriež: ģimenes laime, tāpat kā talants – vai nu ir, vai nav.
Kuram viedoklim pievienoties, tas paliek jūsu ziņā. Taču psihologs S, Kovaļovs uzskata, ka laimīgam būt nozīmē savu laimi veidot pašam un ka ir vērts to pamēģināt. Viņš iesaka – sākt no pašiem pamatiem, no paša vienkāršākā.
Pamēģiniet atcerēties kādu savas ģimenes svētku dienu! Vai nav tā, ka tajā visiem ģimenes locekļiem pret jubilāru ir īpaša attieksme: gatavība viņu saprast, cieņa un iecietība pret viņa vēlmēm un interesēm, gaumi un ieradumiem. Mājās valda saskaņa un vienotība, visi kopīgi rosās, gatavojot svētkus. Katrs pēkšņi šķiet kļuvis labāks, un jūs no sirds ticat šai labestībai. Un neviena strīda un domstarpību!
Protams, jums liekas neiespējami šādas attiecības saglabāt diendienā, lai gan gribētos ļoti.
Tik neiespējami tas nemaz nav. Tikai jāprot atteikties no tādas rīcības, kura var nepatīkami saviļņot jūsu ģimenes miera gludo spoguli. Tas nozīmē – jāievēro daži ģimenes attiecību noteikumi.
1. Neesiet īgņa!
2. Audziniet, bet necentieties pāraudzināt.
3. Patiesi priecājieties par dzīvesbiedra labajām īpašībām.
4. Veltiet viens otram pastāvīgu uzmanību.
5. Esiet vienmēr laipni un savstarpēji pieklājīgi.
Pirmais noteikums parasti iebildumus nerada, lai gan ikdienā īgņojamies, pārmetam, pamācām gandrīz nemitīgi un ļoti bieži bez vajadzības un iemesla. Pamēģiniet to nedarīt!
Otrais noteikums jau rada dzīvesbiedrā protestu. Vienmēr liekas, ka otram cilvēkam jākļūst tieši tādam, kādu viņu esam iedomājušies un gribam redzēt. Vai mēs protam audzināt? Parasti tas notiek apmēram šādi: "Paskaties, kāds labs vīrs kaimiņienei – gan iepērkas, gan ēst gatavo, gan veļu mazgā, gan bērnus pieskata!" Atkārtojam šo pamācību vienreiz, otrreiz, līdz vīrs, sirds dziļumos aizskarts, atcērt: "Nu tad būtu arī pie kaimiņa par sievu izgājusi!" Vai jūs vienmēr atceraties, ka gribat audzināt pieaugušu cilvēku, jau nobriedušu personību? Tieši pārliekas audzināšanas dēļ rodas ļoti daudz nopietnu ģimenes konfliktu. Profesionāli psihologi iesaka ap 20 kritikas un audzināšanas formu, kas katra piemērota savam dzīves gadījumam. Taču mēs aizraujamies ar vienu – tiešu morālu triecienu došanu. Aizmirstam, ka neviens no mums neuzskata sevi par sliktu cilvēku, un šo priekšstatu katrs pastiprināti aizstāv.
Ja nu bez kritizēšanas nekādi iztikt nevarat, vismaz centieties ievērot trīs būtiskus noteikumus.
Pirmkārt, kritizējiet nevis personību, bet konkrētu kļūdu vai nepareizu rīcību. Nesakiet – "Tu vienmēr tā rīkojies!". Labāk skanēs – "Tu mani šodien ļoti sarūgtināji".
Otrkārt, centieties pareizi izvēlēties sarunas vietu un apstākļus. Nekritizējiet dzīvesbiedru citu cilvēku klātbūtnē. Tikai ārkārtējā gadījumā iesaistiet šajā sarunā savu vai dzīvesbiedra māti – viņas nereti mēdz būt tendenciozi noskaņotas, bet tas konfliktu var tikai sarežģīt.
Treškārt, centieties pareizi izvēlēties kritizēšanas laiku. Piemēram, vīru, kurš viens pats aizgājis uz viesībām, veltīgi apbērt ar pārmetumiem tūlīt pēc pārnākšanas mājās. Prātīgāk viņa vainu apliecināt ar klusēšanu. Nākamajā dienā saruna būs rezultatīvāka.
Trešais noteikums – priecāties par otra labajām īpašībām – daudzos rada skeptisku neizpratni: "Par ko lai priecājas? Viņā nav nekā īpaša!"
Vai patiesi nav? Bija taču īpašības, kuru dēļ dzīvesbiedru paši kādreiz izvēlējāties. Tikai pieraduma dēļ tās vairs nesaskatām. Pacentieties atcerēties visu labo un apliecināt savu prieku par to. Ja nu labo rakstura iezīmju tiešām palicis maz, izeja tomēr ir: uzslavējiet tās īpašības, kuru dzīvesbiedram it kā pietrūkst, sevišķi – citu klātbūtnē. Tā ir viena no nedaudzajām iespējām palīdzēt pieaugušam cilvēkam sevi pārveidot. Jūsu labie vārdi noteikti gūs atbalsi: katrs cilvēks taču vēlas attaisnot uz viņu liktās cerības un saglabāt citu labās domas par sevi.
Ceturtais noteikums – nepārtraukta uzmanība pret otru cilvēku. Tas nozīmē ievērot visas izmaiņas, kas vērojamas dzīvesbiedra rīcībā, ārienē. Atbalstiet visu, kas vērsts uz labāko. Uzmundriniet – uzslavējiet, sakiet komplimentus, izrādiet uzmanību diendienā kaut vai sīkumos.
Piektais noteikums – esiet vienmēr pieklājīgi. Dzīvesbiedri to uztver kā pašu par sevi saprotamu un vajadzīgu. Taču ikdienā parasti iznāk tā: darbā esam daudz pieklājīgāki nekā mājās. Netaisni rīkojas tie, kas savas negatīvās emocijas izlādē uz mīļoto cilvēku. Atcerieties austrumnieku gudrību: "Ja gribi pateikt sliktu vārdu, ej pie arika un runā. Ūdens to aiznesīs projām."
Šos noteikumus var uzskatīt par ģimenes saskaņas ābeces prasībām, kuras nebūtu vērts pat atkārtot. Taču tās ievērot nav nemaz tik viegli: vajadzīga patstāvīga kontrole pār katru savu vārdu, katru soli. Tomēr ģimenes saskaņas labad jāiemācās tikt pāri savam egoismam.
