Katra jauna ģimene parasti rada simpātijas un gaišu skaudību: dzīvesbiedri ir laimīgi, pārliecināti par savas mīlestības mūžīgumu, gatavi saprast viens otru no pusvārda. Bet... Spriežot pēc starptautiskās statistikas, pirmais laulības šķiršanās iesniegumu vilnis uzbango pēc diviem kopdzīves gadiem. Kas gan noticis tik īsā laikā? Vai radusies "raksturu nesaderība", ar kuru tik bieži aizbildināmies? Taču nesaderība ir visai reta parādība un parasti atklājas ātri. Bet te – divus gadus saderēja kopā un pēkšņi – vairs ne...
Mūsdienās laulību noslēdz aiz mīlestības. Tikai neliela daļa jauno pāru to dara kādu citu motīvu dēļ. Tas šķiet pats par sevi saprotams – precēties mīlestības dēļ. Taču precīzāk būtu sacīt – iemīlēšanās dēļ. Tūlīt rodas jautājums: ar ko šīs divas lietas atšķiras? Nez vai pietiks ar apgalvojumu, ka iemīlēšanās ir mīlestības pastāvēšanas forma, ka mīlestības sākuma posmā tās abas cieši saistītas. Izskaidrot to ir grūti. Varbūt saprotamāk būtu salīdzinājums: iemīlēšanās ir kā vētrains ziedēšanas laiks, pēc tam tas pamazām pierimst, un sākas cits periods – augļu laiks. Vai tad var ziedu laikā uzminēt, kādus augļus tie nesīs? Tā pat ir ar iemīlēšanos – ne vienmēr tā pārtop īstā mīlestībā.
Iemīlēšanās saasina prātu un jūtas, redzi un dzirdi otra cilvēka labo īpašību uztverei. Viņa trūkumus jūs pat neredzat. To sauc par aklumu. Lielāka izdzīvošanas spēja (tātad arī lielāka saikne ar mīlestību) ir tādai attieksmei, kad izredzētā trūkumus gan saskatāt, bet tie... patīk.
Protams nav cilvēku bez trūkumiem, jautājums tikai, kuri no tiem mums var likties simpātiski, kuri – ne.
Pieņemsim, ka nākamā sieva ir strauja, nesavaldīga, dusmās var sarunāt milzu netaisnu un aizvainojošu vārdu. Līdzsvarotam un par sevi pārliecinātam cilvēkam šāda varbūt pat būs pa prātam, un visu viņas teikto tas, sevī pasmaidot, varēs palaist gar ausīm. Bet ja partneris ir viegli aizvainojams vai nav par sevi pārliecināts? Tad dzīvesbiedres nesavaldība viņa acīs ar laiku var aizēnot visas labās īpašības – tā kaitinās, traucēs, pat tracinās, radīs dusmas vai dažbrīd izmisumu.
Vai arī, piemēram, esat pamanījusi, ka jūsu līgavainis ir mazliet... skops. Ja pati esat noskaņota uz krāšanu un taupīšanu un mīlat kārtību naudas lietās, šī viņa īpašība jums būs pieņemama. Bet, ja jums nepatīk noņemties ar mūžīgu budžeta rēķināšanu un vēlmju prātīgu saskaņošanu ar iespējām, tad dzīvesbiedra skopulība ar laiku sāks nomākt un kļūt par domstarpību cēloni.
Ja jūs jau iemīlēšanās periodā varat vēsi un nosodoši spriest, ka "viņš ir garlaicīgs", tad jums otra cilvēka trūkumi nepatīk. Tas gan nenozīmē, ka jūsu jūtas nevar pārtapt par mīlestību, taču situācija kļūst sarežģītāka.
Senā indiešu eposā teikts, ka dvēseles vajadzības rada draudzību, prāta – cieņu, miesas – iekāri. Tikai visas trīs vajadzības kopā rada mīlestību.
Iemīlēšanās tieši tad izrādās par tukšziedi, ja jūtās pietrūkst prāta diktētās nepieciešamības. Sevišķi to vajadzētu ņemt vērā vīriešiem. Sievietes reti aizraujas ar cilvēkiem, kuri viņām šķiet aprobežoti un tukši. Taču jauni vīrieši intelektuālām sarunām nereti izvēlas vīriešu sabiedrību, kurā draudzenei, viņu prāt, "nav ko meklēt". Protams, šahs, tehnika, medības utt. reti kad interesē arī sievietes. Bet, ja jau iemīlēšanās periodā nav "neitrālās zonas", kurās prāta prasības apmierināt būtu patīkami abiem partneriem, tad labās attiecības ar laiku var sākt irt. Tas atklāsies tieši laulībā, jo tā prasa gadiem ilgu dzīvošanu blakām ar vienām jūtām un līdzīgām domām. Vai ilgi mīļa būs sieva, ar kuru nav pat par ko parunāt, kurai nevar uzticēt savas šaubas un prasīt padomu?
Iemīlēšanās ir svētku izjūta, kas pārmaina visu mūsu pasaules uztveri. Pat negatīvajām emocijām (greizsirdībai, šaubām, bezpalīdzībai, apmulsumam) ir patētiska noskaņa. Gaišuma periodi paretam mainās ar rimtu, gandrīz garlaicīgu pārdomu laiku, dažkārt viss ir vienalga ("lai notiek, kas notikdams"), vai sāk mākt šaubas un neticība nākotnei. Tajos gadījumos, kad iemīlēšanās patiešām ir mīlestības esamības forma, tai ir radošs raksturs. Tad pārdomu brīžos analizējam sevi un izvēlēto cilvēku, lai salīdzinātu divas personības un to līdzāspastāvēšanas iespējas. Tad spriežam, vai pietiks spēka mūžu nodzīvot kopā, no kā vajadzēs atteikties un kā sevi pāraudzināt, lai šāda līdzās pastāvēšana dāvātu prieku abiem. Kādā veidā varam izmainīt partnerī to, kas traucē un nepatīk? Šāda radoša attieksme, kas virzīta uz divu cilvēku, divu personību ilgas savienības veidošanu, neaizēnos svētku izjūtu. Tā liecina par noteiktu brieduma pakāpi, atbildību par savu un otra cilvēka likteni. Tā nav bezrūpīga peldēšanās neparastu un asu izjūtu jūrā vai galvu reibinošs skrējiens tukšumā, bet gatavošanās laimei. Jo arī laime ir sistēma: mērķis – centieni – rezultāts. Laimi katrs izcīna pats. Ja izdodas...
Mīlestības objektīvās pazīmes patiesībā ir dziļi subjektīvas. Var likties, ka esat gatavi pārtapt līdzās otram cilvēkam, ka viss viņā ir jums pieņemams un būs paciešams. Taču dzīvē nereti izrādās citādi. Un nu, jau laulībā sastāvot, pēkšņi rodas šaubas: vai iemīlēšanās nav bijušas "lamatas"?
Ir daudz psiholoģisku lamatu, kurās iekļūstot cilvēki noslēdz laulību bez nepieciešamā pamata.
Piemēram, slazds "nepilnvērtība". Meitene sevi uzskata par neglītu un ir pārliecināta, ka viņu neviens nevar iemīlēt. Pēkšņi kāds puisis sāk izrādīt uzmanību. Meitene atplaukst, viņas jūtu brāzmas iekvēlina jau tā aizrāvušos jaunekli. Abiem šķiet, ka notiek kaut kas vienreizējs, abi ir iemīlējušies un uzskata to par dziļām, patiesām jūtām. Taču pēc dažiem laulības mēnešiem nāk apskaidrība. Tagad gan viens, gan otrs sev prasa: "Ko es viņā tādu atradu?", "Kam man tas bija vajadzīgs?". Atbildes nav.
Slazds "aizvainota patmīlība". Puisi, kas visām meitenēm patīk, viena it kā pat neievēro. Viņš ir aizvainots, cenšas sev piesaistīt arī viņas uzmanību. Atbilde – izsmiekls. Tagad puisis par kādu citu pat domāt nav spējīgs. Un tad reiz lepnās meitenes acīs pēkšņi pavīd interese. Jauneklis galīgi zaudē galvu, viņa dedzība aizrauj arī meiteni, un abi iemīlēšanos uzskata par mīlestību. Tālāk – kā iepriekšējā gadījumā.
Slazds "veiksme". Puisim ir nepatīkama pieredze mīlestībā: viņš ir atklājis, ka nav spējīgs uz fizisku tuvību. Reiz nejauši izdevies tuvības mēģinājums ar maz pazīstamu, bet simpātisku sievieti. Veiksme rada domu, ka beidzot viņš saticis "savu" sievieti un kopā ar viņu "atguvis sevi". Tas ir nopietns pārdzīvojums. Seko laulības, tad apskaidrības brīdis... Situācija ļoti atgādina "nepilnvērtības" slazdu, taču ir pamats to izdalīt īpaši: ļoti bieži jaunieši steidzas doties laulībā ar cilvēku, kurš pirmoreiz ļāvis justies kā "īstam vīrietim" vai "īstai sievietei". Protams, tas nav mazsvarīgs iemesls laulības noslēgšanai. Bet ja tas ir vienīgais? Agri vai vēlu par sevi atgādinās dvēseles un prāta prasības.
Slazds "interešu kopība". Abi jaunieši mīl dzeju, apmeklē literārā pulciņa nodarbības. Puisis pavada meiteni mājup vienreiz, otrreiz. Abi ir jauni, sirdis dedzīgas, un kopīgā aizraušanās sāk likties par dvēseļu vienotību: "Neviens mani tā nesaprot kā viņš!", "Ar kuru vēl es tā varētu parunāties?". Taču laulībā atklājas, ka būtībā abi ir sveši un viens otru nepazīst, dažā ziņā ir pat naidīgi...
Slazds "abpusēja spēle". Abi jaunieši tēlo romantiskus grāmatu varoņus: viņš – dzīvē vīlies bruņinieks, viņa – trausla, bet lepna būtne. Spēle aizrauj abus, iziet ārpus ierastā tēla robežām šķiet neērti, turklāt arī draugi un radinieki pret viņu neparastajām attiecībām izturas ar sajūsmu. Ceļš ved uz Laulību pili. Un, ja arī pirms izšķirīgā soļa nāk apskaidrības brīdis, – kā gan bruņinieks, kaut arī vīlies, drīkst atkāpties?
Slazds "žēlums". Jaunietis spriež: "Viņa tik daudz manā labā darījusi. Bez manis aizies bojā. Vai man ir tiesības nenovērtēt tik lielas jūtas?" Viņš uzskata par savu pienākumu apprecēt meiteni, pēc tam laulība kļūst par nastu, jo atkal izrādās, ka abiem nav nekā kopēja.
Taču ar šīm lamatām nereti sākas mīlestība. Paradoks? Ko lai dara! Sākas, piemēram, ar viena dzīvesbiedra "nepilnvērtības" lamatām. Taču ar laiku cilvēki tiešām kļūst viens otram vajadzīgi un tuvi, "nepilnvērtības" apziņa sen aizmirsusies. Tātad nav svarīgi, kādās "lamatās" pirmsākumā iznācis iekļūt? Bet kas tad ir svarīgi?
Ir vērts izprast, "vai bija slazds un kā es tajā iekritu". Taču tas ir tikai analīzes pirmais posms. Tālāk vajadzīgs milzīgs darbs – egoisma pārvarēšanā. Pieņemsim, ka viss sliktais mūsu ģimenē notiek tikai manas vainas dēļ. Viegli pasacīt! Tūdaļ nepārvarami spēki tieksies vainu novelt uz otru, uz citiem. Turklāt to atbalstīs kompetentu paziņu kategoriskie spriedumi: "Dzen taču projām to nelieti!", "Izsvītro no savas dzīves to zosi!" utt. Nav vērts dancot pēc tādu draugu stabules. Jūs taču savu ģimeni pazīstat daudz labāk nekā viņi. Un, ja jūs, neizliekoties pats savā priekšā, patiesi nožēlojat kādu savu nodarījumu vai vārdus, arī tā jau ir sava egoisma pārvēršana.
Grūtāk ir tad, ja dzīvesbiedrs par savu pašanalīzi pat nedomā. Viņš triumfē: "Lūk tā! Ko es tev teicu jau tūkstošiem reižu?" Tas ir netaisni, neciešami, bet tomēr...
Arī to vajadzētu pārdzīvot. Galu galā ir taču arī jūsu vaina, ja izvēlētais cilvēks par situāciju spriež tik virspusēji. Tātad arī jūs nepratāt no laulības pirmajām dienām uzdot pareizu attiecību toni.
Pieņemsim, tas vis jums ir izdevies. Pēc visiem pārbaudījumiem jūs sākat gaidīt otra cilvēka dvēseles atbalsi. Vai viņš ir sapratis jūsu labo gribu un centienus? Vai viņš ir gatavs dalīties rūpēs par ģimenes siltuma saglabāšanu? Vai viņam ir neērti par paša egoismu, virspusējiem spriedumiem un netaisnīgām pretenzijām? Ja no tā visa nekā nav, tad iemīlēšanās diemžēl bijusi slazds – vai nu jums vienam, vai abiem. Un tomēr nesteidzieties uzreiz domāt par laulības šķiršanu. Jums var palīdzēt psihoterapeita padomi.
Bet ja nu jūs sadzirdat atbalsi otrā cilvēkā? Tad laiks sarunai – sarunai ar lielo burtu. Varbūt tā prasīs daudz vakarus vai atpūtas dienas – lai! Jāizrunā viss, kas sirdī uzkrājies, lai nepaliek akmens azotē.
Un varbūt pēc šīs sarunas būs interesanti sākt visu no gala. Bez lamatām. Cenšoties tuvināt divas personības un ticot, ka tas ir iespējams.
Starp citu, dzīve ir sarežģīta. Ir jāprot daudz ko piedot. Nākas censties izprast sevi un otru cilveku arvien no jauna, piekāpties. Tam vajadzīgs milzīgs morāls spēks. Spēja būt godīgam pret sevi un citiem. Labestība.
